Baltijas vadošo izstāžu rīkotājs
17. - 18.02. - Ķīpsalas halle
Erotiskie stāsti

Kolēģi

Darba diena tuvojās beigām. Visus darbus biju apdarījusi, tomēr aizvien sēdēju savā kabinetā, jo klikšķināju kārtis datorā un ļāvos mazām fantāzijām. Es - sieviete, kurai pēc mēneša paliks trīsdesmit, ir vīrs, bērns, nodrošināta dzīve, it kā viss, ko var vēlēties, un tomēr reizēm kaut kas pietrūkst. Kāda dzirkstelīte, piedzīvojums, notikums... Saviem gadiem izskatījos labi - vismaz visi tā teica un reti kurš deva vairāk par divdesmit pieci. Jā, tas kas man pietrūka, bija vīriešu uzmanības apliecinājumi, tauriņi vēderā un apziņa, ka vēl spēju savaldzināt.

Es, protams, mīlēju savu vīru, tomēr tā ikdienas rutīna beidza vai nost. Gribējās kaisli – kādu neprātīgu vīrieti, kas tevi nolaupa, aizved un tad iegūst... Līdz šim manam kaisles objektam nebija ne sejas, ne vārda, bet pēdējā laikā tas arvien vairāk sāka līdzināties manam jaunajam kolēģim. Viņam bija vien divdesmit trīs gadu. Viņa tumšās acis mēdza raudzīties manī tik dziļdomīgi un aicinoši.. Vienmēr atvairīju domu, ka viņš mani iekāro, jo tas taču nav iespējams, ņemot vērā, ka viņš taču ir jauns un brīvs, turpretī es...

Kluss klauvējiens pie kabineta durvīm iztrūcināja mani no pārdomām. Lēni pavērās durvis un ienāca VIŅŠ! Kā vilku piemin... Darba diena gandrīz galā un nemaz vairs negribējās neko darīt, tomēr apjautājos, kā varu palīdzēt. Viņš neteica ne vārda, vien cieši raudzīdamies manī, pienāca pie rakstāmgalda, paņēma kabineta atslēgu, atgriezās pie durvīm un aizslēdza tās. Es biju tā apstulbusi, ka nespēju pateikt ne vārda, vien automātiski piecēlos kājās un pagāju viņam soli pretī. Viņš strauji pienāca klāt, apskāva manu vidukli un noskūpstīja - ilgi, kaislīgi, dedzinoši... Mans Dievs, cik sen neviens nebija mani TĀ skūpstījis. Man noreiba galva, tauriņi lidinājās vēderā, viss ķermenis drebēja no uzbudinājuma, kad viņa rokas paslīdēja zem mana krekliņa, lai pieskartos manai kailai miesai. Attapos vien tad, kad bez krekliņa tiku uzsēdināta uz rakstāmgalda malas, un viņa roka lēni, bet neatlaidīgi slīdēja zem maniem svārkiem, mēģinot atbrīvot mani no biksītēm. Pirmā doma bija, cik labi, ka šorīt uzvilku jaunās biksītes, ko vakar iegādājos, nākamā - Ak kungs, ko gan es daru?! Mēģināju atbrīvoties no jaunekļa skavām, izmisīgi čukstot viņam ausī: „Nevajag! Dzirdi? Tas ir neprāts! Es nevaru, nedrīkstu...” Viņš tikai atčukstēja: „Kušs...” un aizdarīja man muti ar savām lūpām. Mūsu mēles savijās ugunīgā dejā un mans vairs nebija ne spēka, ne gribas pretoties viņa valdzinājumam un kaislei.

Tālākais notika kā sapnī - it kā es pati nepiedalītos notiekošajā, bet gan sapņotu. Manas rokas apvijās ap viņa augumu. Es ļāvos, es baudīju, jo es viņu tik ļoti iekāroju. Manas rokas jau bija atsprādzējušas viņa bikšu siksnu, atknibinājušas pogu un atbrīvojušas viņa nelielo, stingro dibenu. Mani pirksti saspieda tā vaigus, kad karstuma vilnis pāršalca manu tik sen jau iemigušo ķermeni. Biju piemirsusi, ka spēju vēl just ko tādu. Kad mana roka sasniedza viņa piebriedušo locekli, mēs abi nodrebējām. Uzbudinājumu trīskāršoja adrenalīns, ko izjutu no bailēm, ka kāds varētu mēģināt ienākt kabinetā, piezvanīt vai kā citādi iejaukties zagto mirkļu burvībā. Līdz asinīm sakodu apakšlūpu, jo, viņam ienākot manī, gribējās kunkstēt un kliegt no baudas, taču to nedrīkstēja atļauties. Viss bija jāizbauda kapa klusumā. Tas nebija viegli, jo gribējās vai skaļi smilkstēt! Nespēju atcerējos, kad pēdējo reizi biju izjutusi tādu baudu, tādu orgasmu. Tagad saprotu teicienu – tie aizliegtie augļi ir tie saldākie. Šī zagtā bauda bija daudz lielāka kā tā, ko jebkurā mirklī varēju saņemt no vīra. Kolēģis nokunkstējās un pierima.. sapratu, ka viņš ir guvis piepildījumu.

Viņš sakārtojās, uzspieda man buču uz lūpām un, klusi atslēdzis durvis, izgāja nepateicis ne vārda. Joprojām stāvēju atspiedusies pret galda malu, gaužām apmulsusi par notikušo un, ja nejustu miklumu starp kājām un uz galda nemētātos manas biksītes, domātu, ka tas bijis vien neprātīgi pārdrošs sapnis. Kas īsti notika? Un vai tas bija mirkļa kaisles apmierinājums vai kas vairāk? Vai viņš vēl atgriezīsies? Varbūt tā bija vienīgā reize, kad viņš atnāca? Kā lai tagad izturos viņu satiekot, kā lai izturos mājās, kad satikšu vīru? Pēkšņi uzradās tik daudz jautājumu, kuriem vēl pirms brīža manā galvā nebija vietas. Un kas notiks, ja viņš gribēs kļūt par manu mīļāko? Pastāvīgu mīļāko? Muļķīgs jautājums, uz kuru jau zināju atbildi – pēc tā, ko piedzīvoju šodien, es viņam nekad vairs nespēšu atteikt...

*Foto no http://retrotravel.pl.ua/


Komentē!
Vārds
Komentārs